Новости

Tumšajā un drēgnajā rudenī elektroierīces tiek lietotas intensīvāk, tādēļ ir būtiski parūpēties par mājokļa elektrodrošību. Ugunsdrošības noteikumos noteikts, ka ikvienā Latvijas mājoklī elektroinstalācija jāpārbauda ne retāk kā reizi 10 gados. Diemžēl socioloģiskās aptaujas liecina, ka liela daļa sabiedrības nemaz nezina par obligātu šādas pārbaudes nepieciešamību.

AS “Sadales tīkls” aicina elektroinstalācijas pārbaudi uztvert par tikpat pašsaprotamu lietu kā, piemēram, automašīnas tehnisko apskati. Piedaloties kopējā satiksmē, ir pienākums būt līdzatbildīgiem pret pārējiem tās dalībniekiem, tāpat no elektroinstalācijas pārbaudes var būt atkarīga citu cilvēku veselība, drošība un pat dzīvība.

Kā noris pārbaude

Par pārbaudes veikšanu konkrētajā nekustamajā īpašumā ir atbildīgs tikai un vienīgi tā īpašnieks. Savukārt daudzdzīvokļu koplietošanas jeb publiskajās telpās – nekustamā īpašuma apsaimniekotājs.

Ikviens dzīvokļa īpašnieks ir tiesīgs iepazīties ar dokumentiem, kas apliecina šādu pārbaudi.

“Sarkanie karogi”, kas liecina par iespējamiem bojājumiem

Nereti “sarkanie karogi” jeb pazīmes, kas varētu liecināt par iespējamiem elektroinstalācijas bojājumiem, mājoklī parādās jau laikus. Daži no izplatītākajiem indikatoriem ir šādi:

• elektrības piegādes pārtrūkšana neizprotamu iemeslu dēļ jeb regulāra “korķu izsišana”;
• kontaktligzdu, gaismas slēdžu vai vadu karšana, “sišana pa pirkstiem”;
• nestabils spriegums mājoklī, piemēram, elektrības raustīšanās (gaismas raustīšanās), traucēta elektroiekārtu darbība;
• neizprotams elektrības patēriņa pieaugums elektriskās strāvas noplūdes dēļ.

Ja tiek pamanīts kāds no šiem “sarkanajiem karogiem”, tad būtu laiks piesaistīt speciālistu un pārbaudīt mājokļa iekšējo elektrotīklu – īpaši, ja pēdējos 10 gados šādas pārbaudes konkrētajā īpašumā nav veiktas.

Iedzīvotāji neapzinās ar mājokļa elektroinstalāciju saistīto risku nopietnību

Kā liecina jaunākā sabiedriskā aptauja “Elektrodrošības indekss”, 61% Latvijas iedzīvotāju, kas pēdējos 10 gadus nav mainījuši dzīvesvietu, šajā laikā nav pārbaudījuši mājokļa elektroinstalāciju (iekšējo elektrotīklu), bet vēl 16% uz šo jautājumu nevar pārliecinoši atbildēt. Turklāt 45% aptaujāto nemaz nav informēti par to, ka pārbaudi vajag veikt.

AS “Sadales tīkls” Mācību centra elektrodrošības eksperts Artūrs Šmats skaidro: “Latvijā ir satraucoši daudz īpašumu ar elektroinstalāciju, kas izbūvēta padomju laikos, lielākoties tie ir dzīvokļi. Tas nozīmē, ka liela daļa cilvēku savu ikdienu pavada īpašumā, kurā zem apmetuma ir 30, pat 50 gadus veci nolietojušies elektrības vadi. Tā ir bumba ar laika degli!”

Elektroierīces – biežs ugunsgrēku cēlonis

Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta gadagrāmatas dati iezīmē pozitīvu tendenci – pērn sarucis kopējais ugunsgrēku skaits. 2022. gadā 1784 jeb 26% no visiem valstī reģistrētajiem ugunsgrēkiem notikuši dzīvojamajās mājās, kas ir par 8,61% mazāk nekā 2021. gadā. Vairāk nekā pusē reģistrēto ugunsgrēku dzīvojamajās mājās degšanas platība nepārsniedza 1 m2. Biežākais ugunsgrēku cēlonis dzīvojamajās mājās ir bijusi neuzmanīga rīcība ar uguni – tādi bijuši 1102 jeb 62% ugunsgrēku, savukārt 371 ugunsgrēks jeb 21% ugunsgrēku dzīvojamajās mājās ir saistīti ar elektroierīcēm un iekārtām.

Skaudrāku ainu rāda apdrošinātāju apkopotā informācija par gadījumiem, kad pēc ugunsgrēka pieprasīta atlīdzība, – gandrīz pusei īpašumu ugunsgrēku cēlonis bijis vai nu neprofesionāli uzstādīta elektroinstalācija, vai arī nepareiza tās ekspluatācija.

AAS “Balta” risku vadības konsultants Jānis Vaivods uzsver: “Elektrodrošības situācija mājokļos kopumā ir kritiska. Bieži cēlonis ir mūsu “praktiskā latvieša” būtība – domājam: ja varam salabot mājās tekošu ūdens krānu, tad tiksim galā arī ar elektroinstalāciju. Labākajā gadījumā sazvanāmies un paprasām padomu draugam elektriķim, bet realitātē mūsu konsultants elektrodrošības jautājumos drīzāk būs pārdevējs saimniecības preču veikalā. Neskatoties uz spēkā esošo stingro regulējumu, ka elektroinstalācija jāpārbauda vismaz reizi 10 gados, lielākā daļa par šādu normu nav informēti. Bet tie, kas zina, nereti vai nu nevar atrast laiku pārbaudei, vai arī domā, ka tas ir nesamērīgi dārgi. Tie būs vairāki desmiti eiro, atkarībā no īpašuma arī vairāk, tomēr nedrīkst aizmirst, ka tās ir izmaksas, ko ieguldām sava īpašuma un tā iemītnieku drošībā.”

https://lvportals.lv/skaidrojumi/356205-elektroinstalacijas-parbaude-katra-majokli-reizi-10-gados-2023

Viena no populārākajām e-konsultāciju tēmām LV portālā ir jautājumi par ceļa servitūta izmantošanu. Izplatītas ir situācijas, kad valdošās lietas īpašnieks to negodprātīgi izmanto vai kalpojošā īpašuma īpašnieks cenšas likt dažādus šķēršļus, lai kaimiņš nebrauktu pa viņam piederošo zemi. LV portāls infografikā skaidro, kas ir ceļa servitūts un kā šī tiesība ir jāizlieto.

Civillikuma 1130. pants nosaka, ka servitūts ir tāda tiesība uz svešu lietu, ar kuru īpašuma tiesība uz to ir lietošanas ziņā aprobežota kādai noteiktai personai vai noteiktam zemes gabalam par labu.

Izplatītākais piemērs ir ceļa servitūts, kad ceļš uz īpašumu ved cauri citam īpašumam. Proti, lai nokļūtu savā īpašumā, ir jāšķērso kaimiņa zeme.

Īpašums, kuru ceļš šķērso, ir kalpojošais īpašums, savukārt īpašums, kuram par labu servitūts izveidots, – valdošais.

Kalpojošais īpašums dod kaimiņam tiesības braukt pa citam piederošu zemi. Kalpojošās lietas īpašnieks nedrīkst likt nekādus šķēršļus un viņam jāievēro servitūta izlietotāja tiesības tādā apmērā, kāds nepieciešams sekmīgai servitūta izlietošanai.

Savukārt personai, kurai pieder servitūta tiesība, tā jāizlieto taisnprātīgi, pēc iespējas saudzējot cita īpašuma tiesību.

Apgrūtinājums attiecas uz nekustamo īpašumu, nevis uz tā saimnieku – īpašnieki var mainīties, turpretī īpašumam noteiktais ceļa servitūts paliek.

No servitūta izrietošā lietu tiesība ir nodibināta un spēkā abām pusēm tikai pēc servitūta ierakstīšanas zemesgrāmatā.

Nereti zemesgrāmatā ir izdarīta atzīme. Šādā veidā zemesgrāmatā veiktais ieraksts neapliecina braucamā ceļa servitūta nodibināšanas faktu par labu konkrētam valdošajam īpašumam.

 https://lvportals.lv/skaidrojumi/348984-kas-ir-cela-servituts-un-ka-si-tiesiba-ir-jaizlieto-2023

“Dodiet man atbalsta punktu, un es pacelšu zemeslodi!” pirms vairāk nekā 2000 gadu esot teicis izcilais sengrieķu zinātnieks Arhimēds, atklājot “sviras likuma” principu. Vai plānotie grozījumi Dzīvokļa īpašuma likumā beidzot kļūs par “sviru”, kas izkustinās smagnējo regulējumu dzīvokļu īpašnieku tiesiskajās attiecībās?

Dzīvokļu īpašnieku iesaistīšana daudzdzīvokļu dzīvojamo māju uzturēšanā un apsaimniekošanā, viņu savstarpējās attiecības, kā arī saskarsme ar dzīvojamo māju pārvaldniekiem vēsturiski nav veidojusies īpaši veiksmīgi. Šie procesi ir smagnēji un sarežģīti, it sevišķi lielajās daudzdzīvokļu mājās, kur dzīvokļu skaits veido vairākus desmitus, ja ne simtus.

Vēlos paust atbalstu LV portālā (www.lvportals.lv) publicētajā intervijā “Lai iekustinātu vairākumu, dos lielākas tiesības dzīvokļu īpašnieku mazākumam” ar Ekonomikas ministrijas (EM) Mājokļu politikas departamenta direktoru Mārtiņu Auderu izklāstītajiem grozījumiem Dzīvokļa īpašuma likumā, ar kuriem paredzēts dzīvokļu īpašnieku mazākumam piešķirt plašākas pilnvaras māju apsaimniekošanā.

Pirmajā brīdī tas, iespējams, nešķiet pareizi: vai tiešām aktīvākie dzīvokļu īpašnieki, kas nav vairākums, sanāks kopā un izlems būtiskus jautājumus? Jā, tāda ir attiecīgo grozījumu būtība – ieviest “apgriezto” lemšanas sistēmu. Proti, lai lemj tie, kuri ir aktīvi, kaut arī viņi ir mazākumā. Līdz šim dzīvokļu īpašnieku lēmumi nav tikuši pieņemti vispār vai ir pieņemti ar lielu novēlošanos tikai dzīvokļu īpašnieku vairākuma bezdarbības dēļ. Viņi nepiedalās lēmumu pieņemšanā aptaujas veidā, kā arī dzīvokļu īpašnieku kopsapulcēs. Tiek kavēti nepieciešamie remonti, māju siltināšana, labiekārtošanas darbi, pārvaldnieka maiņa u. tml. Turklāt nav iespējams piespiest dzīvokļa īpašnieku piedalīties sapulcē un balsot. Ja vienu varbūt arī izdodas pierunāt un pārliecināt, tad otrs savukārt dzīvo ārzemēs vai ir miris, un mantinieks vēl nav zināms. Aktīvajam mazākumam bieži vien nākas bezpalīdzīgi noskatīties, kādu kaitējumu nodara viena vai otra lēmuma novēlota pieņemšana vai nepieņemšana vispār (piemēram, sekas, kas rodas, neveicot vajadzīgos remontdarbus).

Tieši tāpēc pareiza un atbalstāma ir likumdevēja vēlme ļaut lēmumus pieņemt tiem, kuri ir aktīvi un rūpējas par savu dzīvokli, māju un apkārtni un kuriem nav vienalga. Savukārt gadījumā, ja kādam no pasīvajiem vai mazāk aktīvajiem dzīvokļu īpašniekiem šķiet, ka viņa tiesības ar mazākuma pieņemto lēmumu tiek aizskartas, viņam ir tiesības sasaukt jaunu dzīvokļu īpašnieku kopsapulci un pieņemt citus lēmumus vai vērsties tiesā. Turklāt, iespējams, aktīvais mazākums ar savu labo piemēru iedvesmos arī citus dzīvokļu īpašniekus pārtraukt bezdarbību, kļūt aktīvākiem un kopīgi lemt par būtiskiem jautājumiem.

Šāds likumdevēja lēmums nav juridisks absurds vai mūsu tiesību sistēmai neatbilstošs, jo Latvijas civiltiesību pamatā cita starpā ir arī romiešu tiesību princips ius vigilantibus scriptum est jeb “tiesības rakstītas modrajiem”.

Proti, savu tiesību realizācijā ikvienam jābūt modram un aktīvam: negaidi, ka par māju parūpēsies un tavā vietā visus lēmumus pieņems kāds cits – valsts, pašvaldība, kaimiņi vai tuvākā “namu pārvalde”. Esi aktīvs un rīkojies, lai māja būtu ērta, silta un izremontēta! Ja kāds dzīvokļa īpašnieks to nevēlas slinkuma, vienaldzības vai prombūtnes dēļ, tev nav jāsalst vai jāskatās, kā pirmajos pavasara saules staros kūstošais sniegs caur nesalaboto jumtu jautri urdz uz tava dzīvokļa grīdas.

Vienlaikus attiecībā uz aktīvā mazākuma pieņemtajiem lēmumiem ir piemērojams arī cits Latvijas civiltiesību princips, respektīvi, tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības. Tas nozīmē, ka pieņemtajiem lēmumiem jābūt visu dzīvokļu īpašnieku interesēs, tie nedrīkst būt subjektīvi vai sniegt labumu tikai dzīvokļu īpašnieku mazākumam. Tāpat attiecībā uz lēmumu pieņemšanu, kas var ietekmēt pārējos dzīvokļu īpašniekus, aktīvajam mazākumam vienmēr jāatceras, ka tas jādara ar tādu “rūpību un čaklību, kāda vispār jāievēro krietnam un rūpīgam saimniekam”. Proti, pieņemtajiem lēmumiem jābūt tādiem, kas ir tiesiski, efektīvi un lietderīgi visiem dzīvokļu īpašniekiem un var izturēt potenciālo tiesas kontroli apstrīdēšanas gadījumā.

Katrā ziņā nozares profesionāļi ar patiesu interesi vēros likumdevēja darbu saistībā ar grozījumiem Dzīvokļa īpašuma likumā, un, iespējams, dzīvokļu īpašnieku lēmumu pieņemšana patiešām kļūs ātrāka un vieglāka.



https://lvportals.lv/viedokli/356822-vai-atrasta-svira-bezdarbigo-dzivoklu-ipasnieku-izkustinasanai-2023

*** Šajā publikācijā paustais autora viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju.

Nekustamā īpašuma īre ar izpirkuma tiesībām un nomaksas pirkums ir divi atšķirīgi darījumi, kurus regulē dažādi likumi. Īres attiecības starp izīrētāju un īrnieku nosaka Dzīvojamo telpu īres likums, bet uz pirkuma līgumu ir attiecināmas Civillikuma normas. Abus līgumus apvienot vienā juridiski korektā darījumā ir ļoti sarežģīti. LV portāls skaidro, kas ir īre ar izpirkuma tiesībām un kas – nomaksa.

• Īre ar izpirkuma tiesībām nekustamā īpašuma tirgū ir samērā rets darījums. Ja īpašums netiek pirkts ar bankas kredīta palīdzību, tad pārsvarā pārdevējs un pircējs slēdz nomaksas pirkuma līgumu, bet arī tas nav plaši izplatīts.
• Īres līgums un pirkuma līgums ir divi atšķirīgi darījumi, kurus nosaka dažādi likumi. Īres attiecības starp izīrētāju un īrnieku regulē Dzīvojamo telpu īres likums, bet uz pirkuma līgumu ir attiecināmas Civillikuma normas.
• Dzīvojamo telpu īres likums noteic, ka atkāpties no līguma var mēnesi iepriekš. Savukārt pirkuma līgumā neviens nevar atkāpties no uzņemtajām saistībām, ja tas nav tieši pielīgts.
• Īres līgums ar izpirkuma tiesībām īsti nav racionāls. Šāda veida darījumu varētu būt saistoši noslēgt radiniekiem, kaimiņiem vai arī nekustamā īpašuma attīstītājiem.
• Nomaksas pirkuma līgumu parasti slēdz gadījumos, kad pircējam ir daļa no pirkuma maksas, bet atlikušo daļu viņš var samaksāt noteiktā termiņā.
• Pērkot īpašumu uz nomaksu, iespējami divi risinājumi – īpašumtiesības paliek pārdevējam, līdz izmaksāta visa pirkuma summa, vai īpašumtiesības pāriet pircējam ar nodrošinājumu – hipotēku pārdevēja labā.
• Ja nolīgtas tiesības maksāt pirkuma cenu pa daļām un pircējs neveic divus maksājumus pēc kārtas, tad pārdevējs var prasīt līguma atcelšanu un īpašuma atdošanu.
• Pārdodot nekustamo īpašumu, fiziskajai personai būs tiesības samazināt aprēķināto iedzīvotāja ienākuma nodokli par to nodokļa summu, kas aprēķināts no īres maksas par nekustamā īpašuma lietošanu (samaksāto 10% nodokļa summu).
• Ja persona ienākumu no nekustamā īpašuma pārdošanas saņem vairāk nekā triju gadu laikā, skaitot no gada, kurā noslēgts pārdošanas līgums, tad, aprēķinot nodokli, tiek uzskatīts, ka viss ar pārdošanu saistītais ienākums ir saņemts pirmo triju gadu laikā.

Gan nekustamā īpašuma kompānijas “Latio” Juridiskās daļas vadītājas Mārītes Lipšas, gan zvērināta advokāta, Latvijas Universitātes lektora Jāņa Lapsas pieredze liecina, ka īre ar izpirkuma tiesībām nekustamā īpašuma tirgū ir samērā reti sastopams darījums. Ja īpašums netiek pirkts ar bankas kredīta palīdzību, tad pārsvarā pārdevējs un pircējs slēdz nomaksas līgumu, bet arī tas nav izplatīts.

Īri ar izpirkuma tiesībām J. Lapsa pielīdzina automašīnu operatīvajam līzingam – pircējam ir jāiemaksā pirmā iemaksa, un viņš trīs gadus var lietot jauno automašīnu, ik mēnesi samaksājot noteiktu summu. Kad pagājis šis periods, tad pircējam ir tiesības izpirkt automašīnu par atlikušo vērtību vai arī to atdot un slēgt līgumu par jaunu spēkratu.

Savukārt nomaksas pirkumu advokāts salīdzina ar automašīnu finanšu līzingu – pircējam ir jāiemaksā pirmā iemaksa, un tad noteiktus gadus jāveic ikmēneša maksājums, un tikai pēc tam viņš kļūst par mašīnas īpašnieku.

Interese par dzīvokļiem un privātmājām

M. Lipša norāda, ka īre ar izpirkuma tiesībām visbiežāk šķiet pievilcīgs variants pircējiem, kuriem pietrūkst naudas pirmajai iemaksai, lai saņemtu kredītu bankā, vai kuri nekvalificējas kredīta saņemšanai.

Ar izpirkuma tiesībām pārsvarā tiek izīrēti īpašumi (biežāk – privātmājas), kuru pārdošanas cena ir augstāka nekā tiem, kas ir regulārā pārdošanas apritē un kuru iegādei ir vieglāk saņemt bankas hipotekāro kredītu. Interese parasti ir arī par dzīvokļiem ar samērā zemu cenu, kuru potenciālais pircējs plāno nomaksāt pāris gadu laikā.

Sākumā īrē, pēc tam izpērk

Zvērināts advokāts J. Lapsa īrei ar izpirkuma tiesībām sniedz šādu piemēru:

Jānis un Iveta noslēdz līgumu par dzīvokļa īri ar izpirkuma tiesībām. Dzīvoklis maksā 30 000 eiro. Jānis ir īpašnieks, bet Iveta ir īrniece – pircēja. Līgums tiek noslēgts uz desmit gadiem, un tajā paredzēti arī procentmaksājumi. Ivetai katru gadu ir jāmaksā 3000 eiro, t. i., 250 eiro mēnesī. Sākumā, piemēram, pirmos piecus gadus, īres maksa ir 250 eiro mēnesī. Ja Iveta apzinīgi maksā īri piecus gadus, tad viņai rodas tiesības izpirkt šo nekustamo īpašumu. Tātad pēc pieciem gadiem Iveta ir gatava izpirkt dzīvokli par atlikušo summu – 15 000 eiro – un īres līgums var pārvērsties par pirkuma līgumu.

Taču var gadīties tā, ka pēc trijiem gadiem Iveta vairs nevēlas dzīvot šajā īpašumā. Tad viņa drīkst izbeigt īres līgumu. Dzīvojamo telpu īres likums noteic, ka atkāpties no līguma var mēnesi iepriekš. Savukārt nomaksas pirkuma līgumā neviens nevar atkāpties no uzņemtajām saistībām, ja tas tieši nav pielīgts.

“Īres līgums ir viena veida, bet nomaksas pirkuma līgums – pavisam cita veida darījums, kurus nosaka divi dažādi likumi,” uzsver M. Lipša. “Īres attiecības starp izīrētāju un īrnieku regulē Dzīvojamo telpu īres likums, bet uz pirkuma līgumu ir attiecināmas Civillikuma normas. Abus līgumus apvienot vienā juridiski korektā darījumā ir ļoti sarežģīti.”

Arī J. Lapsa piekrīt, ka būs grūti vienā līgumā ietvert nosacījumus par īri ar izpirkuma tiesībām un nomaksas pirkumu, tādēļ pēc īres līguma termiņa beigām būtu jāslēdz atsevišķs pirkuma līgums. Turklāt tiesības izpirkt īpašumu ir nosacījums, kuru var realizēt vai nerealizēt.

Nav biznesā balstītas loģikas

J. Lapsa uzsver, ka īres līgums ar izpirkuma tiesībām nav racionāls. Iepriekšminētajā piemērā īpašniekam Jānim izdevīgāk ir piecus gadus Ivetai izīrēt īpašumu un pēc tam to pārdot brīvajā tirgū par pilnu vērtību, nevis īrniecei par atlikušo summu.

Iespējams, piecu gadu laikā īpašuma vērtība būs pieaugusi un, pēc vērtētāja domām, tas jau maksās 40 000, nevis 30 000 eiro. Ir ļoti būtiski, no kura brīža rodas izpirkuma tiesības, uzsver advokāts.

Turklāt, izīrējot īpašumu ar izpirkuma tiesībām, īpašnieks ir atbildīgs par nekustamā īpašuma nodokļa nomaksu, rēķiniem, apsaimniekošanu un zaudējumu atlīdzināšanu.

Toties īrniekam – pircējam – šāds īres līgums varētu būt izdevīgs, uzsver J. Lapsa.

Advokāts pieļauj, ka īre ar izpirkuma tiesībām varētu būt iespējama, piemēram, starp kaimiņiem: ja viens kaimiņš pārdod pushektāru zemes vai arī neapdzīvotu lauku māju, bet otram kaimiņam nav ne pirmās iemaksas pirkumam, ne arī sapratnes par to, vai viņš šo ēku vēlas pirkt vai vienkārši lietot.

Šāda veida īres darījumus varētu būt saistoši noslēgt arī radiniekiem vai nekustamā īpašuma attīstītājiem.

Nomaksas pirkuma līgums

Apzinoties riskus, ko rada īre ar izpirkuma tiesībām, “Latio” pārstāve iesaka tās vietā izvēlēties nomaksas pirkuma līgumu, kuru regulē Civillikums (2069.–2071. pants). Nomaksas līgumu parasti slēdz gadījumos, kad pircējam ir daļa no pirkuma maksas, bet atlikušo daļu viņš var samaksāt noteiktā termiņā.

Iegādājoties īpašumu uz nomaksu, iespējami divi risinājumi: īpašumtiesības vai nu paliek pārdevējam, līdz izmaksāta visa pirkuma summa, vai arī pāriet pircējam ar nodrošinājumu – hipotēku pārdevēja labā.

Gadījumos, kad īpašumtiesības nepāriet pircējam, J. Lapsa iesaka pirkuma līgumā iekļaut prasību zemesgrāmatā veikt atzīmi, ka ir noslēgts šāds pirkuma līgums un pārdevējs īpašumu nevar atsavināt par labu citam pircējam.

Zemesgrāmatu likuma 43. pants noteic, ka nostiprinājumus zemesgrāmatas nodalījumā izteic ierakstos (pantos) un atzīmēs. No Zemesgrāmatu likuma 44. panta izriet, ka ierakstu veidā uz nekustamo īpašumu nostiprina tiesības, savukārt atzīmju veidā nostiprina tiesību nodrošinājumus un aprobežojumus. Kā atzīts tiesu praksē, šādām atzīmēm ir tikai pagaidu raksturs un tās vai nu pārvēršas par ierakstiem, vai izzūd, par ierakstiem nepārvēršoties.

“Savukārt, ja pircējs iegūst īpašumtiesības, tad par labu pārdevējam īpašumam tiek reģistrēta pirmā hipotēka,” skaidro M. Lipša. “Pircējs uzņemas visus riskus par īpašumu, bet pārdevējs no pircēja var pieprasīt pilnu pirkuma maksu (pārdevējs ir pircēja kreditors, līdzīgi kā banka).”

“Jā, ir gana droši, ja ir hipotēka un aizlieguma atzīme, taču jāatceras, ka hipotekārie prasījumi atbilstoši Civilprocesa likumam nav primārie prasījumi. Līdz ar to risks pārdevējam saglabājas,” skaidro advokāts.

Civillikuma 2070. pantā norādīts: ja nolīgtas tiesības maksāt pirkuma cenu pa daļām un pircējs neveic divus maksājumus pēc kārtas, tad pārdevējs var prasīt līguma atcelšanu un īpašuma atdošanu. Turklāt par laiku, kad pircējs lietoja īpašumu, pircējam ir jāsamaksā atlīdzība un jāatlīdzina zaudējumi, kurus pārdevējs ietur no saņemtajiem maksājumiem, bet atlikumu atmaksā pircējam.

“Nomaksas pirkums ir drošāks un saistošāks arī pārdevējam, jo uzreiz var saņemt lielāku daļu pirkuma maksas un ir nodrošinājums (hipotēka). Līdz ar to pats darījums būs drošāks un paredzamāks,” saka M. Lipša.

Kā jāmaksā nodoklis pēc īpašuma izpirkšanas

Vispārējā kārtībā likums “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” paredz, ka ienākumu no nekustamā īpašuma pārdošanas apliek ar iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) kā ienākumu no kapitāla pieauguma. Nodokļa likme ir 20% no starpības, kāda veidojas, no pārdošanas ieņēmuma atņemot īpašuma iegādes un ieguldījumu vērtību.

Fiziskajai personai, kas īpašumu izīrē ar izpirkuma tiesībām, no saņemtās īres naudas ir jāmaksā nodoklis 10% apmērā (ja ir nereģistrēta saimnieciskā darbība), skaidro Valsts ieņēmumu dienests.

Pārdodot nekustamo īpašumu, fiziskajai personai būs tiesības samazināt aprēķināto IIN par to nodokļa summu, kas aprēķināts no īres maksas par nekustamā īpašuma lietošanu (samaksāto 10% nodokļa summu).

Pārdevējam kapitāla pieauguma deklarācijas sadaļā “Ieņēmumi no kapitāla aktīva atsavināšanas” jānorāda pilna pārdošanas summa, savukārt aprēķinātais IIN no kapitāla pieauguma jāsamazina par IIN, kas iepriekš budžetā aprēķināts un samaksāts no nekustamā īpašuma īres.

Īre ar tiesībām izpirkt par 15 000 eiro (5 gadu laikā), ik gadu par īri tiek samaksāti 3000 eiro. Atlikusī pārdošanas cena – 15 000 eiro. Īpašums tika iegādāts par 20 000 eiro. Kādi nodokļi ir jāmaksā – un no kādas summas? Vai no visiem 30 000 eiro?

Atbild VID: No īres maksas nodokļos ir jāsamaksā 10%, t. i., 300 eiro gadā, kopā 1500 eiro. Pārdodot nekustamo īpašumu, no pārdošanas cenas 30 000 eiro ir jāatņem iegādes vērtība (20 000 eiro) un samaksātā 10% nodokļa summa. Tātad 20% IIN jāmaksā no 10 000 eiro, t. i., 2000 eiro. Nodokli samazina par samaksāto 10% nodokli 1500 eiro apmērā. Valstij nodokļos no kapitāla pieauguma vēl jāsamaksā 500 eiro.

Kā aprēķina nodokli, ja īpašums tiek pirkts uz nomaksu

Ja persona ienākumu no nekustamā īpašuma pārdošanas saņem vairāk nekā triju gadu laikā, skaitot no gada, kurā noslēgts pārdošanas līgums, tad, aprēķinot nodokli, tiek uzskatīts, ka viss ar pārdošanu saistītais ienākums ir saņemts pirmo triju gadu laikā. Trešajā gadā ar nodokli apliekamajā ienākumā iekļauj atlikušo līgumā noteikto, bet nesaņemto summu neatkarīgi no tā, vai ienākums ir saņemts vai nav, skaidro VID.

Personai, kurai gada laikā ir uzsākti, bet nav pabeigti darījumi ar nekustamo īpašumu, ir pienākums līdz pēctaksācijas gada 1. jūnijam ziņot Valsts ieņēmumu dienestam par gadā uzsākto, bet nepabeigto darījumu ar nekustamo īpašumu, iesniedzot IIN deklarācijas DK pielikumu.

Īpašuma pārdošanas vērtība ir 50 000 eiro. Pirmā iemaksa pirmajā darījuma gadā ir 20% – 10 000 eiro. Pēc tam nākamo četru gadu laikā saskaņā ar nomaksas līgumu ir jāmaksā 10 000 eiro gadā. Darījuma periods – pieci gadi. Īpašums savulaik iegādāts par 41 000 eiro. Kā ir jāmaksā IIN?

Atbild VID: Pirmajos trijos gados, aprēķinot pārskata perioda apliekamo ienākumu no nekustamā īpašuma atsavināšanas, izdevumus, kas saistīti ar nekustamā īpašuma iegādi, iekļauj aprēķinā proporcionāli ieņēmumu daļai. Ja pirmā iemaksa pirmajā darījuma gadā ir 20% – 10 000 eiro –, tad izdevumos ir iekļaujami arī 20% no iegādes vērtības – 8200 eiro. Pirmajā gadā jāsamaksā 20% IIN no kapitāla pieauguma (10 000 – 8200) x 20% = 1800 x 20% = 360 eiro. Otrajā gadā IIN no kapitāla pieauguma (10 000 – 8200) x 20% = 1800 x 20% = 360 eiro. Trešajā gadā IIN no kapitāla pieauguma (30 000 – 24 600) x 20% = 5400 x 20% = 1080 eiro. Triju gadu laikā valstij nodokļos ir jāsamaksā 1800 eiro ((50 000 – 41 000) x 20% = 9000 x 20% eiro).

Ir vairāki gadījumi, kad, pārdodot nekustamo īpašumu, IIN nav jāmaksā. Tie ir noteikti likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9. panta pirmajā daļā.


https://lvportals.lv/skaidrojumi/358227-kas-ir-ire-ar-izpirkuma-tiesibam-un-kas-nomaksas-pirkums-2023

Latvijā visdažādāko tipveida māju projektus parasti piedāvā būvfirmas (ir arī daži arhitektu biroji, kuri piedāvā savus tipveida projektus). Tās nodarbojas arī ar šo māju celtniecību, skaidro interjera žurnāliste Anita Pīra.

Visbiežāk būvfirmu sadarbības partneri ir kādi ārvalstu arhitektu biroji, kas praktizē tipveida projektu izstrādi un pārdošanu. Katrai būvfirmai ir savs piedāvājuma klāsts – vienai 40, citai 600 dažādu māju variantu.  Projektos iespējams veikt izmaiņas, kas saistītas ar celtniecības materiālu izvēli un telpu plānojumu. Piedāvāto projektu cenā iekļauta sertificētu arhitektu projektu adaptācija Latvijas pircējiem.

Vairums būvfirmu projektu pasūtītājiem piedāvā kompleksu sadarbības paketi:

• mājas projekta izvēli, izstrādāšanu (piemērošanu konkrētām vajadzībām) un saskaņošanu visās valsts un pašvaldību instancēs;
• mājas būvniecības tāmes sastādīšanu, iekšējās un ārējās apdares materiālu izvēli un saskaņošanu;
• pilna kompleksa būvdarbu veikšanu, kas iekļauj ģeodēzisko izpēti (ja nepieciešams), ārējo komunikāciju (ūdens apgādes, gāzes, elektrības, kanalizācijas sistēmas, pievadceļu), pašas ēkas būvniecību, iekšējo un ārējo apdari no jebkuriem materiāliem, visu iekšējo komunikāciju – elektroapgādes, interneta, TV, ūdens un kanalizācijas, apkures sistēmas un teritorijas labiekārtošanas darbus.

Pēc mājas uzbūvēšanas firmas palīdz klientam to nodot ekspluatācijā, bet pēc būvdarbu pabeigšanas sola mājai divu gadu garantiju, izsniedzot garantijas vēstuli ar garantijas aprakstu un nosacījumiem.

Sadarbības plusi:

• mājas tapšanu no idejas līdz realizācijai koordinē viena firma;
• celtniecības laiks parasti ir samērā neilgs;
• mājas galīgo cenu klients noskaidro pirms būvniecības uzsākšanas;
• klientam nav jātērē savs laiks – visas rūpes uzņemas būvfirma;
• iespējams kontrolēt celtniecības kvalitāti (apdrošināts būvniecības garantijas laiks);
• būvfirmas piedāvā sadarbības banku līzingu vai kredītu mājas būvniecībai.

Ar ko jārēķinās, pērkot māju no kataloga?

Iegādājoties mājas projektu ārvalstīs, pircējs iegūst arī papildu rūpes – citu valstu projektus nepieciešams adaptēt Latvijā. Tas nozīmē, ka nepieciešama projekta piesaiste konkrētam zemesgabalam, tātad, nopērkot projektu internetā, jāmeklē sertificēts arhitekts Latvijā, kas to izdarīs. Lai iegūtu būvatļauju, projektam jābūt saskaņotam; lai to izdarītu, tas jātulko latviešu valodā.

Projekta piesaiste atkarīga no tā, kurā pilsētas daļā vai rajonā atrodas zemesgabals; vēsturiskajā apbūvē neatļaus amerikāņu vai zviedru projektus. Tipveida projekti vislabāk iederēs jaunajos ciematos vai ārpus Rīgas centra.

Būvvaldes izdotajā plānošanas, arhitektūras uzdevumā būs minēts mājas eventuālais izskats un stāvu augstums (tas var būt ierobežots), vēsturiskajos rajonos var būt noteikts, kādai mājai jāizskatās.

Pirms projekta pirkšanas jānoskaidro topogrāfiskie apstākļi, lai nenopirktu māju, kuru konkrētajā zemesgabalā nemaz nav iespējams ielikt. Veidojot individuālo projektu, arhitekts ņem vērā situāciju un ievēro visus apbūves noteikumus. Turpretī, iegādājoties tipveida projektu, grūti paredzēt, vai konkrētajā zemesgabalā nepārkāpsi kādus noteikumus, piemēram, attālumu no sarkanās līnijas līdz būvlaidei, līdz žogam, kaimiņu mājai, koku izvietojumam un tamlīdzīgi. Var gadīties – nopērc tipveida projektu, taču pietrūkst divu metru, lai to ieliktu savā zemesgabalā. Tāpēc, izvēloties māju no kataloga, skaties ne tikai uz bildīti, bet arī uz vietu, kur tai paredzēts atrasties.
Reti izdodas īstenot tipveida projektu bez izmaiņām, tāpēc, izvēloties māju, noskaidro, kādas ir transformācija iespējas. Tas nozīmē, ka arhitektam vajadzētu būt klāt jau tad, kad izvēlies māju.

Nereti, nopērkot gatavu mājiņu, uz papīra sāc pārbīdīt sienas, beigās nonākot pie individuāla projekta. Tāpēc vispirms pārliecinies, kā noskatītajā mājas projektā izveidots pārsegums – vai vispār iespējams mainīt plānojumu, nemainot konstrukcijas? Svarīgi arī, vai paredzēta iespēja mainīt materiālus (piemēram, poļu un lietuviešu projektu mājām); mainot tos, arī ēka konstruktīvi var mainīties. Tāpēc jārēķinās, ka, piesaistot projektu, arhitekts neatbildēs par veiktajām izmaiņām. Piemēram, izvēloties citus būvmateriālus, telpu izmērs samazināsies, un klients nevarēs vainot arhitektu, kas piesaistījis projektu.

Izvēloties māju pēc kataloga, pārliecinās, vai tiešām visas pozīcijas atbilst tam, ko vēlies.


https://jauns.lv/raksts/maja-un-darzs/489497-ar-ko-jarekinas-perkot-maju-no-kataloga

“Dzīvoklī dzīvoju es ar meitas ģimeni. Savā laikā šo dzīvokli privatizēju uz sava vārda, bet tagad gribu pārrakstīt dzīvokli uz meitas vārda. Kā man to izdarīt? Vai var vienkārši aiziet uz Zemesgrāmatu un pārrakstīt uz viņas vārda,” jautā žurnāla “Likums un Taisnība” lasītāja Baiba.

Atbild zvērināta notāre Ilze Metuzāle: “Vienkārši aiziet un pārrakstīt neko nevarēs gan. Ja vēlaties bez atlīdzības atdot dzīvokļa īpašuma tiesības meitai, jāslēdz dāvinājuma līgums. Notārs līgumu sagatavos un nosūtīs uz zemesgrāmatu. Ja dzīvoklis ir privatizēts laulības laikā, lai to uzdāvinātu meitai, pie notāra būs jānāk arī kopā ar vīru. Dāvinājuma līguma noslēgšana izmaksās 0,5% no dāvināmā īpašuma kadastrālās vērtības, kā arī papildus pievienotās vērtības nodoklis no šīs summas, bet ne mazāk kā 88 eiro plus PVN”.

Tiesu iestāžu sabiedrisko attiecību speciāliste Ināra Makārova Baibu pirms doties pie notāra aicina kārtīgi izdomāt, kādu darījuma veidu izvēlēties - dāvinājums, uztura līgums, mantojuma līgums, testaments un tamlīdzīgi.


https://jauns.lv/raksts/maja-un-darzs/560786-gribu-savu-dzivokli-parrakstit-meitai-ka-to-pareizi-izdarit

Hipotekārā kredīta līguma noslēgšana ir atbildīgs notikums ikviena cilvēka dzīvē, jo tā parasti nozīmē prāvu kredītsaistību uzņemšanos uz vairākiem gadu desmitiem. Ņemot vērā mājokļu augstās cenas, negaistošās bažas par dārgiem komunālajiem maksājumiem ziemā, kā arī netipiski lielās Eiropas Centrālās bankas noteiktās aizdevumu bāzes likmes, šobrīd potenciālajiem kredītņēmējiem rūpīgāk nekā iepriekš jāizsver visi mājokļa iegādes plusi un mīnusi. Arī kredīta nosacījumi, jo pat šķietami neliela atšķirība procentu likmēs 30 gadu periodā var pāraugt vairākos desmitos tūkstošu eiro mērāmā pārmaksāšanā.

Lai izvairītos no liekiem izdevumiem, Bigbank Latvijas filiāles vadītājs Edgars Surgofts iesaka veikt 5 izvērtēšanas soļus.

1. Izvēlēties iespējām un vajadzībām piemērotu mājvietu

Kad pieņemts lēmums pārcelties uz citu dzīvesvietu, jaunā mājokļa meklējumiem vajadzētu pieiet maksimāli pragmatiski. Dzīvokļa vai mājas izvēlē nereti dominē dažādas vēlmes, emocijas, pat kaprīzes, kas ļoti sadārdzina pirkumu. Protams, ikvienam gribas plašu, komfortablu dzīvesvietu ar zaļumiem aiz loga, tomēr ieteicams fokusēties uz tieši šā brīža un tuvāko gadu vajadzībām. Trīs cilvēku ģimenei nav obligāti nepieciešams 5 istabu dzīvoklis, kamēr netiek plānots ģimenes pieaugums. Par katru tukšo telpu būs jāsamaksā ne vien iegādes brīdī, bet arī komunālo pakalpojumu sniedzējiem. Der atcerēties, ka, lai arī hipotekārais kredīts parasti tiek ņemts uz 20 līdz 30 gadiem, tas vēl nenozīmē, ka mājoklī visu šo laiku būs jādzīvo. To var izīrēt vai pārdot, un iegādāties vietā attiecīgajam dzīves posmam piemērotāku. Galu galā neviens nezina, ko dzīve nesīs pēc gadiem desmit, tādēļ visu plānu pakārtošana mājoklim apgrūtina elastīgu pielāgošanos jaunām iespējām.

2. Samazināt esošās kredītsaistības

Pirms aizņemties naudu mājokļa iegādei, ļoti svarīgi maksimāli samazināt esošās kredītsaistības. Bankas rūpīgi skatās, lai klienta ikmēneša kredītmaksājumi nepārsniegtu 40% no visiem ienākumiem. Tas nozīmē, ka pirms došanās uz banku pēc iespējas jācenšas atmaksāt senākus kredītus vai arī jāapvieno vairākus aizņēmumus vienā ar izdevīgāku procentu likmi. Tas palīdzēs vismaz par dažiem desmitiem vai pat simtiem eiro samazināt kopējos maksājumus un tādējādi palielinās mājokļa kredītam pieejamo naudas apjomu.

3. Rūpīgi salīdzināt hipotekārā kredīta piedāvājumus

Apzinot finansējuma iegūšanas iespējas, svarīgāk nekā jebkad iepriekš salīdzināt pēc iespējas vairāk variantus. Pajautājiet piedāvājumu kaut vai visām bankām Latvijā. Lai saprastu, cik nozīmīga starpība var būt pat 1% atšķirīgas likmes gadījumā, aplūkosim tipisku piemēru. Aizņemoties 100 000 eiro uz 30 gadiem kopējā atmaksājamā summa pieaug par vairāk nekā 20 tūkstošiem eiro. Tas nozīmē, ka izdevīgāko piedāvājumu saņēmušais klients par ietaupīto naudu varēs nopirkt vēl arī pāris gadus lietotu automašīnu. Ne mazāk svarīgi salīdzināt pārējās ar līgumu saistītās izmaksas.

4. Pamodelēt ikmēneša maksājumu izmaiņas

Pēdējā gada laikā novērotais EURIBOR likmju kāpums daudziem kredītņēmējiem «atvēra acis» uz faktu, ka hipotekārā kredīta maksājums nav «akmenī iecirsts». Proti, tas dažādos ekonomisko svārstību apstākļos mainās, pie tam visai pamatīgi. Tādēļ pirms kredīta noformēšanas vēlams pamodelēt maksājuma izmaiņas procentu likmju kāpuma un krituma gadījumos. Tas palīdzēs saprast, kādu drošības spilvenu uzkrāt periodiem, kad kredīts sadārdzināsies, un kādu ieguvumu varētu nest pārkreditēšanās uz izdevīgākiem nosacījumiem.

5. Aizņemties tikai nepieciešamo summu

Aizņemoties naudu, cilvēki bieži vien izjūt kārdinājumu paņemt visus bankas piedāvātos līdzekļus un piepildīt senus sapņus. Piemēram, aprīkot mājokli ar īpašas kolekcijas mēbelēm vai virtuves tehniku. Citkārt to patiešām ir vērts darīt, taču šobrīd nauda ir salīdzinoši dārga, tādēļ prātīgāk aizņemties tikai tik daudz, cik patiešām nepieciešams. Katrs no bankas nepaņemtais tūkstotis samazina ikmēneša maksājumu par aptuveni 5 eiro.


https://jauns.lv/raksts/maja-un-darzs/571752-gribas-iegadaties-majokli-bet-sabiedejusas-augstas-procentlikmes-5-ieteikumi-ko-nemt-vera

Zvērinātu notāru vērojumi liecina, ka gadu no gada par krāpnieku upuriem kļūst daudzi Latvijas iedzīvotāji. Turklāt liela daļa cilvēku joprojām neapzinoties juridiskos un finansiālos riskus, kas saistās ar īpašuma pirkšanu, pārdošanu, dāvināšanu, mantošanu un citām darbībām. Kā pasargāt sevi no krāpniecības un negodprātības nekustamo īpašumu darījumu jomā? Ko (ne)darīt? Kādus elementārus soļus katrs var ievērot, lai neiekristu krāpnieku nagos – jautājam zvērinātai notārei Aritai Rateniecei.

Krāpjas dažādi

Var būt daudz dažādu nekustamo īpašumu krāpšanas veidu un metožu: neizdevīgi darījuma noteikumi, dokumentu viltojumi, cilvēku nezināšanas izmantošana un daudz kas cits, stāsta zvērināta notāre Arita Rateniece.

“Viens no krāpšanas veidiem ir īpašuma pirkšana par neadekvāti zemu cenu. Piemēram, krāpnieki atrod vientuļus cilvēkus gados vai cilvēkus, kam ir slikti materiālie apstākļi, un tie piekrīt pārdot savu īpašumu par piedāvāto cenu, varbūt pat neapzinoties, ka īpašuma vērtība ir daudz lielāka,” teic notāre.

Krāpnieciskas darbības vērojamas arī gadījumos, kad pirkuma līgumā ir nosacījums – pircējs pirkuma maksu pārdevējam pārskaita tikai pēc tam, kad pircējam zemesgrāmatā nostiprinātas īpašuma tiesības uz īpašumu.

“Ja pircējs ir negodprātīgs un naudu nepārskaita, īpašumu pārdod jau tālāk kādai citai personai, tad pārdevējam var pat nebūt iespējas piedzīt pirkuma maksas summu, kā arī tas rada papildu izdevumus par juridisko palīdzību, tiesvedību,” stāsta Arita Rateniece.

Par krāpšanas upuri var kļūt arī īpašuma pircējs. Piemēram, pircējs vienojas ar pārdevēju, ka pirkuma maksa vai daļa no tās tiek samaksāta pirms visu dokumentu parakstīšanas, bet pēc naudas saņemšanas pārdevējs vairs nekontaktējas ar pircēju.

Kā mazināt risku darījumos

Nepaļaujieties tikai uz otra cilvēka godaprātu un tikai savām zināšanām, jo darījumu sagatavošanā būtiskas ir juridiskās zināšanas un ikdienā uzkrātā pieredze.

Darījuma dokumentus parakstiet pats. Neuzticiet to darīt pilnvarniekam.

Iesaka notārs

Kā sevi pasargāt

• Jurista palīdzība. Lai pasargātu sevi no krāpniecības nekustamo īpašumu darījumos, līgumslēdzējiem jāizvēlas profesionāla jurista palīdzība dokumentu sagatavošanā un darījuma izpildē.

• Nē steigai! Nevajag piekrist “steidzamiem darījumiem”, kad pircējs vai pārdevējs steidzina otru pusi piekrist darījumam, parakstīt dokumentus, veikt naudas samaksu. Šādās situācijās var nepamanīt kādus būtiskus trūkumus, piemēram, pirkuma līguma nosacījumos, bet dokuments jau būs parakstīts un stājies spēkā, radot katrai no pusēm savas tiesības un pienākumus.

• Svarīga tirgus cena. Notāre iesaka īpašuma pārdevējam arī uzzināt iespējamo tirgus cenu, piemēram, cik konkrētajā apvidū ir vidējā tirgus cena lauksaimniecības vai meža zemei.

• Skaidras visas detaļas. Svarīgi izrunāt ar pircēju darījuma būtiskos nosacījumus: pirkuma cenu, samaksas kārtību, īpašuma un tā dokumentācijas nodošanas kārtību, ieguvēja īpašuma tiesību reģistrāciju zemesgrāmatā.

• Drošāk pie notāra. Piemēram, izvēloties darījumu slēgt pie zvērināta notāra kā notariālo aktu, notārs uzņemas arī darījuma izpildes pilnīgu uzraudzību. Tas nozīmē, ka notārs ne tikai sagatavo un apliecina pirkuma līgumu, izskaidrojot darījuma nosacījumus un tiesiskās sekas, bet arī darījuma nostiprināšanai zemesgrāmatā pieprasa nepieciešamos dokumentus no pašvaldības (atteikums no pirmpirkuma tiesībām, piekrišana lauksaimniecības zemes iegūšanai īpašumā u.c.), gādā par pircēja īpašuma tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā, iesniedzot dokumentus attiecīgajā rajona tiesā, kas skata zemesgrāmatu lietas.

https://www.la.lv/krapsanas-darijumos-ar-nekustamo-ipasumu-ka-neiekrist

Pētījumu centra “SKDS” veiktā aptauja liecina – iedzīvotāji piekrīt, ka Latvijā būvniecības atkritumu, tai skaitā bīstamo, nonākšana dabā ir būtiska problēma. Vienlaikus atbilstoši industriālo atkritumu un būvgružu apsaimniekošanas uzņēmuma “CleanR Verso” datiem pārvesto un pārstrādāto būvgružu starpība pērn bija aptuveni 50%. Citiem vārdiem sakot, pārstrādei nodod tikai pusi pārvadāto atkritumu, stāsta uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Aleksandrs Ugorenko.

“Būvniecības atkritumi, kas tiek atbilstoši apsaimniekoti, tiek izmantoti otrreizējā pārstrādē, bet, uzticot to izvešanu tiem “labvēļiem”, kuri dažādos sludinājumu portālos sola izvest būvgružus “pa lēto”, pastāv liels risks, ka tie nonāks kādā grāvī vai mežā,” norāda Ugorenko.

Viņš stāsta, ka gada laikā atkritumu šķirošanas laukumā “Nomales” tiek nodots vidēji 160 000 tonnu atkritumu, no kuriem puse ir būvniecības atkritumi, un aptuveni 80% būvgružu, piemēram, grants, smiltis, koksne, akmens šķembas, plastmasa, kartons, tiek izmantoti otrreizējai pārstrādei. Savukārt atkritumi, kurus pārstrādāt nevar, nonāk atkritumu noglabāšanas poligonos.

Ikviens, kurš kādreiz ir remontējis māju vai dzīvokli, mainījis flīzes vai durvis, būvējis piebraucamo celiņu vai siltumnīcu, zinās, ka bez būvniecības atkritumiem jeb būvgružiem neiztikt. Tiem noteikti nav vietas nedz sadzīves atkritumos, nedz blakus šiem konteineriem, un tiem pavisam noteikti nevajadzētu nonākt mežos vai pļavās.

Kur likt būvniecības atkritumus, lai nepiesārņotu dabu, neiedzīvotos sodā vai kaimiņiem nebūtu jāmaksā papildus bez jebkāda pamatojuma?

# Būvniecības atkritumus vari izvest pats

Būvniecības atkritumi rodas pēc ēku nojaukšanas vai izvākšanās, piemēram, betona vai dzelzsbetona konstrukcijas, ķieģeļi, flīzes, santehnika, betons, koka konstrukcijas u.tml.; atkritumi pēc ceļu un ielu remontdarbiem, piemēram, asfalts, cements, bitumens u.tml.; un bīstami būvniecības materiāli, piemēram, šīferis, azbests u.c.

Dažāda veida un izmēra būvniecības atkritumus katrs var izvest pats, nododot tos kādā no legālajiem būvniecības atkritumu pieņemšanas punktiem. Tomēr jāņem vērā, ka ne visi atkritumu pieņemšanas laukumi vai poligoni pieņem būvgružus no privātpersonām. Pirms došanās uz izvēlēto vietu pārliecinies, vai tajā tiks pieņemti atkritumi, kāds ir tās darba laiks, nosacījumi un cenas.

Lai klientiem būvgružu apsaimniekošana būtu vēl ērtāka un vienkāršāka, “CleanR Grupa” ir ieviesusi jauninājumu klientu pašapkalpošanās portālā un mobilajā lietotnē “Manai Videi”, sniedzot iespēju pakalpojumu pieteikt un apmaksāt ērtāk un ātrāk – digitāli. Ikviens iedzīvotājs, sākot ar augustu, varēs pieteikt maza, vidēja un liela apjoma būvgružu izvešanu, tā maksājot tikai par to atkritumu apjomu, ko pats radījis. Mazo būvgružu apjomu, piemēram, izlietni vai flīzes, iedzīvotāji paši var nogādāt kādā no “CleanR” atkritumu apsaimniekošanas punktiem. Informācija par tuvāko lokācijas punktu pieejama “Manai Videi”.

Privātpersonas var vest būvniecības atkritumus arī uz “CleanR Verso” atkritumu šķirošanas un pārstrādes centru “Nomales”. Tas ir vienīgais šāda tipa centrs, kas nodrošina un izpilda visas vides prasības. 80% būvniecības atkritumu, kas tiek nodoti “Nomalēs”, nonāk otrreizējā pārstrādē – tie tiek sašķiroti un pārstrādāti šķembās, augsnē un citos tālāk izmantojamos materiālos. Maksa par atkritumu nodošanu “Nomalēs” atkarīga no atkritumu veida un daudzuma.

# Būvgružu izvešanu vari uzticēt licencētam atkritumu apsaimniekotājam

Vēl viens videi draudzīgs un legāls risinājums, kā atbrīvoties no būvniecības atkritumiem, ir sadarbība ar licencētu atkritumu apsaimniekotāju, kas attiecīgi atvedīs atbilstošu konteineru un pēc tam šos atkritumus izvedīs un pārstrādās, rodot tiem atkārtotu pielietojumu.

# Sazinies ar atkritumu apsaimniekotāju laikus

Pārvācoties uz jaunu mājvietu vai remontējot esošo, ir pietiekami daudz lietu, kas nodarbina prātu, – kur izdevīgāk iegādāties būvmateriālus, kā atrast labāko meistaru, cik laika aizņems darbi, kā labiekārtot telpas u.tml. Tomēr, uzsākot darbus, būtu vērts laikus sazināties ar būvniecības atkritumu apsaimniekotāju, jo tas palīdzēs nepārmaksāt par pakalpojumu, neiedzīvoties naudas sodos un samazināt vides piesārņojumu.

# Ietaupi, šķirojot atkritumus

Saskaņā ar minēto aptauju biežākais atkritumu veids, kas iedzīvotājiem radies remonta laikā, ir kartons un papīrs. Šos atkritumus droši var likt vieglā iepakojuma jeb plastmasas, kartona un vieglā metāla konteinerā. Tie tiek izvesti bez maksas. Tādējādi tiks samazināts arī būvniecības atkritumu kopējais svars un apjoms, kas galu galā izmaksās lētāk.

# Par atkritumiem jāatbild to radītājam, nevis kaimiņiem

Diemžēl jau minētā aptauja rāda, ka 34% iedzīvotāju no remonta un būvniecības atkritumiem atbrīvojas, tos izmetot kopējā sadzīves atkritumu konteinerā vai atstājot tos pie šī konteinera. Šādi rīkojoties, nevar identificēt atkritumu radītāju, tāpēc rēķins par šo atkritumu izvešanu tiek “izrakstīts” visiem daudzdzīvokļu nama iedzīvotājiem. Kāpēc? Jo maksa par atkritumu izvešana tiek piemērota atbilstoši izvesto atkritumu veidam.

# Vides piesārņošanas cena – 2800 eiro un zaudēts transportlīdzeklis

Mēs paši esam atbildīgi par to, lai mūsu radītie atkritumi tiktu izmesti atbilstoši. Ja izvēlēsies atkritumus vest uz vietu, kur tos nedrīkst izmest, vai šim darbam nolīgsi nelicencētu komersantu, kurš būvgružus var atstāt mežā vai grāvmalā, vari tikt pie diezgan ievērojama soda par vides piesārņošanu. Fiziskai personai var piemērot sodu līdz 1000 eiro, bet juridiskai – līdz 2800 eiro.

Turklāt šādos gadījumos ir risks pat pazaudēt transportlīdzekli, ar ko veiktas vides piesārņojušās darbības. Tāpēc ir vērts padomāt, vai tiešām sākotnēji šķietamais ietaupījums par būvgružu izvešanu ir šāda riska vērts.

# Nekautrējies pajautāt būvniekam, kur tas liek atkritumus

Klīst leģenda, ka Svētā Jēkaba baznīcas sienā bijis stāvus iemūrēts cilvēks. Viņu atraduši 1774. gadā, kad sākās baznīcu kapeņu iztīrīšana. Iespējams, šis stāsts ir motivējis apšaubāmus būvniekus šādi rīkoties arī ar būvniecības atkritumiem. Dzirdēts ne viens vien gadījums, kad cilvēki nolīgst darbā neoficiāli nodarbinātus būvniekus, uzticot viņiem arī būvgružu izvešanu. Tomēr pēc kāda laika tiek atklāts, ka daļa būvgružu ir sabāzta sienās, grīdā vai citās vietās turpat dzīvoklī vai mājā. Tāpēc ļoti ieteicams ir nekautrēties pajautāt arī uzticamam, licencētam un iepriekš “pārbaudītam” būvniekam, kas tālāk tiks darīts ar būvniecības atkritumiem!

# Neradi atkritumus un traumas

Rūpīgi apdomā, ko pērc. Tas ir būtiski gan izdevumu, gan vides piesārņojuma kontekstā, jo viss liekais, par ko esi samaksājis, bieži vien nonāk poligonā. Ikviens var viegli novērst nevajadzīgu atkritumu rašanos, ko rada atcirtumi, piemēram, no caurulēm vai kokmateriāliem, vispirms iegādājoties piemērotākus materiālu izmērus un garumus. Tāpat ir vērts izsvērt, kādus materiālu pārpalikumus, piemēram, ķieģeļus, logus, jumta dakstiņus, var izmantot kādam citam projektam. Varbūt ir iespēja tos nodot tālāk vai apmainīt pret citiem būvmateriāliem.

Turklāt, šķirojot un pareizi apsaimniekojot atkritumus, tiks novērsta materiālu atstāšana dabā, kur tie var kādam uzkrist virsū, kāds var aiz tiem aizķerties un paklupt vai, piemēram, sadurt kāju vai roku uz naglas vai stikla.

# Nenoguldi atkritumus poligonos, bet izmanto atkārtoti

Kas vienam sīkums, otram zelts jeb, iespējams, tas, kas vienam ir atkritumi, kādam citam pēc to pārstrādes var kalpot kā izejmateriāli jaunas būves celtniecībai vai esošās remontam. Kāpēc aprakt poligonos to, ko kāds cits var izmantot?


https://www.la.lv/ka-pareizi-atbrivoties-no-buvniecibas-atkritumiem-un-ietaupit

Kādam tuvam cilvēkam aizejot aizsaulē, mantojumā var palikt dažādas lietas, tostarp automašīnas, taču kā notiek to pāreja jaunajam īpašniekam? Varbūt gadījumā, ja automašīnas savu laiku jau ir nokalpojušas, no tām var vienkārši atteikties un norakstīt metāllūžņos?

Portālā LVportals.lv atrodams izsmeļošs skaidrojums par šo tēmu. Visupirms gan jānorāda, ka par visiem mantojuma jautājumiem vēlams vērsties pie notāra, kurš varēs situāciju izvērtēt precīzāk.

Savukārt, pieņemot transportlīdzekļus kā daļu no mantojuma, jā, tos pēc tam ir iespējams norakstīt. Ja transportlīdzeklis ir nolietots un īpašnieks to turpmāk vairs nav paredzējis izmantot, transportlīdzeklis ir jānoraksta. Norakstīt var transportlīdzekli, kuram nav reģistrēts aizliegums norakstīšanas darbībai.

Jāatgādina, ka ar norakstītu transportlīdzekli aizliegts piedalīties ceļu satiksmē un to turpmāk reģistrēt kā transportlīdzekli, izņemot gadījumu, ja tas norakstīts, pamatojoties uz transportlīdzekļu reģistra informāciju par transportlīdzekļa atrašanos meklēšanā. Norakstīšanu var veikt, vēršoties jebkurā CSDD klientu apkalpošanas centrā vai e-CSDD.

CSDD klientu apkalpošanas centrā norakstīšanu var veikt transportlīdzekļa reģistrētais īpašnieks vai ieguvējs, vai īpašnieka vai ieguvēja pilnvarota persona (skatīt sadaļu “Personas, kas var veikt reģistrāciju”).

e-CSDD norakstīšanu var veikt transportlīdzekļa reģistrētais īpašnieks vai ieguvējs, ja atzīme par īpašumtiesību maiņu noformēta Transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistrā.


https://www.la.lv/tevs-mantojuma-atstajis-automasinu-kadi-dokumenti-jakarto

“Mans kaimiņš savas mājas pagalmā (atrodas apdzīvotā vietā) mazgā auto, un visas putas kopā ar ūdeni pēc tam satek grāvī un sasūcas zemē. Īpašnieks to it kā dara uz savas zemes. Bet vai tas nav kaitīgi videi?” – jautā Daina A.

Veicot automazgāšanu savām vajadzībām, protams, vidē nonāk noteikts apjoms ķīmisko savienojumu un naftas produktu, jo privātīpašumā netiek nodrošināta mazgāšanas notekūdeņu atbilstīga attīrīšana no naftas produktiem, kā arī ķīmiskajām vielām, kas atrodamas mazgāšanas šķīdumā.

Valsts vides dienests norāda, ka neatbalsta videi nedraudzīgu ķīmisko līdzekļu izmantošanu automašīnu mazgāšanai un uzskata – automašīnu mazgāšana ar ķīmiskajiem līdzekļiem jāveic speciāli tam paredzētās vietās, kas nodrošina mazgāšanas notekūdeņu attīrīšanu. Automašīnu mazgāšanu pašvaldību teritorijās, to skaitā apdzīvotās vietās esošo privātmāju teritorijās, regulē pašvaldību saistošie noteikumi par sabiedrisko kārtību.

Virknē pašvaldību ir spēkā sabiedriskās kārtības noteikumi, kas liedz profilaktiski apkopt mehānisko transportlīdzekli (eļļas vai citu dzinēja šķidrumu maiņa, motora mazgāšana u. tml.) un mazgāt to ārpus speciāli šim nolūkam paredzētām vietām.

Piemēram, Siguldas novada sabiedriskās kārtības noteikumi aizliedz Siguldas novada teritorijā mazgāt, remontēt mehāniskos transportlīdzekļus vai veikt to profilaktisko apkopi šim nolūkam neparedzētā vietā (daudzdzīvokļu namu pagalmos, pie ūdenstilpēm un ūdenstilpēs, zaļajā zonā, uz brauktuves) izņemot remontēšanu piespiedu apstāšanās gadījumā. Noteikumu pārkāpējam piemēro līdz 70 eiro lielu naudassodu.

Konkrētajā gadījumā Valsts vides dienests iesaka vērsties savā pašvaldībā, lai noskaidrotu pašvaldības teritorijā spēkā esošo regulējumu attiecībā uz automašīnu mazgāšanu privātajā teritorijā un informētu pašvaldību (vai pašvaldības policiju) par konstatēto pārkāpumu.


https://www.la.lv/vai-kaimini-drikst-likumigi-protestet-ja-saimnieks-privatmajas-pagalma-mazga-savu-auto

Man vajadzīga smilts aptuveni kubikmetrs. Vai drīkst to savākt jūrmalā?
Jautā Guntars Limbažos.

Valsts vides dienests informē, ka krasta kāpu aizsargjoslā un pludmalē nav atļauts iegūt un izmantot derīgos izrakteņus (tajā skaitā smiltis).

Aprobežojumi Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastes aizsargjoslā, tajā skaitā pludmalē, noteikti Aizsargjoslu likumā.

Derīgo izrakteņu ieguve ir jebkuri rakšanas darbi, kuru rezultātā derīgie izrakteņi tiek atdalīti no to dabiskās vides.

Uzziņa:

Derīgie izrakteņi iedalās divās grupās:

• bieži sastopamie derīgie izrakteņi: māls, smiltis, smiltis-grants, smilšmāls, mālsmilts, aleirīts, kūdra līdz 5 ha u.c.;
• pārējie derīgie izrakteņi: dolomīts, kaļķakmens, ģipšakmens, sapropelis, dziednieciskās dūņas, kūdra u.c.

https://www.la.lv/smilsu-kastei-vai-dekorativiem-elementiem-vai-drikst-savam-vajadzibam-jurmala-savakt-smiltis

Laulības laikā vīrs par radinieka privatizācijas sertifikātiem (ir kvīts par pārskaitījumu) uz sava vārda privatizēja nekustamo īpašumu. Sieva nav ieguldījusi savus līdzekļus īpašumā, bet tagad, kad pāris grasās laulību šķirt, pieprasa sev pusi īpašuma. Vai viņai tā pienākas? Jautā Jānis Talsos.

Kādas ir laulāto mantiskās attiecības

Laulāto likumiskās mantiskās attiecības reglamentē Civillikuma 89.–110. pants.Zvērināts advokāts Artūrs Ševčuks stāsta: laulāto likumiskajās mantiskajās attiecībās mantu iedala divās kategorijās – laulāto kopīgā manta un katra laulātā atsevišķā manta.

Viss, ko laulības laikā laulātie iegūst kopīgi vai viens no viņiem, bet ar abu laulāto līdzekļiem vai ar otra laulātā palīdzību, ir abu laulāto kopīgā manta. Šaubu gadījumā jāpieņem, ka šī manta pieder abiem līdzīgās daļās.

Laulības laikā iegūtā manta, kas uzskatāma par laulātajam atsevišķi piederošu, ir:

• manta, kas laulātajam piederējusi pirms laulības vai ko laulātie līgumā noteikuši par atsevišķu mantu;
• priekšmeti, kas noder tikai viena laulātā personīgai lietošanai vai vajadzīgi viņa patstāvīgā darbā;
• manta, ko viens laulātais ieguvis bez atlīdzības laulības laikā (dāvinājums);
• laulātā atsevišķās mantas ienākumi, kas nav nodoti ģimenes un kopīgās mājsaimniecības vajadzībām;
• manta, ar ko atvietota iepriekšējos punktos minētā manta.

Otra laulātā tiesības pretendēt uz nekustamo īpašumu

Tam, kurš apgalvo, ka tā ir viņa atsevišķā manta, ir pienākums to pierādīt.

Turklāt tas, ka nekustamais īpašums ir viena laulātā atsevišķa manta, ierakstāms zemesgrāmatā.

Lai noskaidrotu, vai otram laulātajam ir tiesības uz nekustamo īpašumu, jāzina, kurā no divām iepriekš minētajām kategorijām konkrētā manta ietilpst – kopīgajā vai atsevišķajā mantā.

Pēc advokāta teiktā, laulība rada vīram un sievai pienākumu būt savstarpēji uzticīgiem, kopā dzīvot, vienam par otru gādāt un kopīgi rūpēties par ģimenes labklājību. Minētais nosacījums attiecas arī uz laulāto mantiskajiem jautājumiem.

“Ja nekustamais īpašums ir iegūts laulības laikā, tas var būt gan viena laulātā atsevišķa manta, gan arī laulāto kopīga manta atkarībā no tā iegūšanas veida un tajā izmantotajiem finanšu līdzekļiem. Tomēr strīdu gadījumos ņem vērā arī nekustamā īpašuma iegūšanas veidu: kurš no laulātajiem ir iegādājies vai ieguvis strīdīgo nekustamo īpašumu, vai nekustamo īpašumu ir iegādājušies abi laulātie kopīgi, vai arī viens no laulātajiem ir devis otram laulātajam līdzekļus nekustamā īpašuma iegādei vai kā citādi ar savu darbību veicinājis un sekmējis nekustamā īpašuma iegādi,” skaidro Artūrs Ševčuks.

Der zināt!

Laulāto atsevišķā manta ir tas, ko katrs laulātais ir ieguvis pirms laulības, tāpat arī manta, ko viņš iegūst laulības laikā kā atsevišķu mantu.

Ņem vērā!

Otram laulātajam var pastāvēt tiesības pretendēt uz īpašumu arī tad, ja viņš nav ieguldījis savus līdzekļus īpašuma iegādē, bet ir veicis citas darbības, lai veicinātu nekustamā īpašuma iegādi.


https://www.la.lv/kopdzives-laika-sieva-ipasuma-neko-neieguldija-tacu-skirot-laulibu-pieprasa-pusi-vai-ta-drikst

Nelaimes, kas notiek cilvēku īpašumos nav prognozējamas. Visdārgāk, protams, izmaksā ugunsnelaimes, kad cilvēkam teju visa dzīve ir jāsāk no sākuma. Pēc uguns postījumiem ļaudis nereti lūdz līdzcilvēku atbalstu dzīvojamo namu, saimniecības ēku atjaunošanā, jo nebija savu īpašumu apdrošinājuši. Cik apdrošināšana izmaksā, to LA.LV jautāja Apdrošinātāju asociācijas prezidentam Jānim Abāšinam.

“Viss ir atkarīgs no tā, pret kādiem riskiem cilvēks to nekustamo īpašumu apdrošina. Ja mēs skatāmies tādu vidējo džentelmeņa komplektu, tas ir, kad nekustamais īpašums ir apdrošināts pret dabas stihijām un ugunsnelaimēm, pret plīstošajām visām šķidrumu caurulēm un pret zādzībām, iedzīves zādzībām, teiksim tā, tad katrs apdrošinātājs rēķina pa savam un cenas noteikšana ir katram apdrošinātājam “svētais grāls”, ar ko viņš nedalās, bet vidēji es teiktu, ka tas pasākums nav mega dārgs un, ja mēs tā rēķinām, plus mīnus 1 eiro uz kvadrātmetru, tad es domāju, ka es nenokļūdīšos.

Ja mēs kā piemēru ņemam vienu 100 kvadrātmetru dzīvokli un, ja tajā mājoklī nav gleznu kolekcija, zelta stieņi un kaut kas tamlīdzīgs, tad es teiktu, ka plus mīnuss 100 eiro tā apdrošināšana arī par gadu maksātu.“

“Atcerējos, kā kādreiz bērnībā ar brāļiem makšķerējām ar pašu no lazdu maikstēm veidotām makšķerēm. Nu jau vairākus gadu desmitus man nav nekādas pieredzes šajā jomā, bet, cik zināms, tagad viss mainījies un makšķerniekiem jākārto kaut kādas atļaujas. Ja tagad ar bērniem ar paštaisītām makšķerēm gribam mazliet pamakšķerēt tuvējā ezerā, vai mums obligāti nepieciešamas kādas atļaujas vai speciālas kartes?” – jautā Solvita S.

Noteiktas kategorijas drīkst makšķerēt bez kartes

Zemkopības ministrijas Zivsaimniecības departaments skaidro, ka Ministru kabineta noteikumos nr. 800 Makšķerēšanas, vēžošanas un zemūdens medību noteikumi (makšķerēšanas noteikumi) noteikts, ka makšķerēšanas, vēžošanas un zemūdens medību karte (makšķerēšanas karte) nav nepieciešama personām, kas jaunākas par 16 un vecākas par 65 gadiem, kā arī personām ar invaliditāti.

Savukārt visi pārējie makšķernieki, kas neietilpst minētajās kategorijās, ievērojot makšķerēšanas noteikumu nosacījumus par atļauto rīku skaitu, loma lielumu, zivju izmēru, aizlieguma vietām un laikiem, kā arī citiem nosacījumiem, var iegādāties četru veidu makšķerēšanas kartes dažādiem termiņiem pēc saviem ieskatiem un vēlmēm: kalendārajam gadam par 15 eiro, trim secīgiem mēnešiem par 7,50 eiro, vienam mēnesim par 5 eiro un vienai dienai par 1,50 eiro. No minētajām makšķerēšanas kartēm tipogrāfiski izgatavotās gada un triju mēnešu kartes var iegādāties Latvijas Pasta nodaļās un citās tirdzniecības vietās, savukārt interneta vietnē www.makskeresanaskarte.lv var iegādāties visas četru veidu kartes.

Ejot makšķerēt, dokumentiem jābūt līdzi

Te gan jāatgādina, ka makšķerēšanas karte nepieciešama arī vietās, kur ieviesta licencētā makšķerēšana, licencētā vēžošana vai zemūdens medības un attiecīgi vēl paredzēta maksa par licencēto makšķerēšanu.

Dodoties makšķerēt, jāņem līdzi iegādātā makšķerēšanas karte (izņemot internetā iegādāto karti, ja tiek nosaukts šādas kartes numurs) un personu apliecinošs dokuments, lai inspektors varētu identificēt personu. Karte būs derīga tikai tad, ja varēs identificēt personu. Arī personām, kas vecākas par 65 gadiem, un invalīdiem nepieciešams inspektoriem uzrādīt attiecīgu dokumentu (personu apliecinošu dokumentu vai invalīda apliecību), lai persona varētu izmantot makšķerēšanas tiesības bez kartes iegādes.


https://www.la.lv/vai-visiem-obligata-makskeresanas-karte